Jūsu stāsts

-Sāksim ar pirmsākumiem, draugi! Kur bija jūsu pirmais randiņš?

   Sabīne: Nu, Andi, kur tu mani uzaicināji?
   Andis: Rīgā pie Pulvertorņa bija jāsatiekas, tad bija jātiek uz to “Kama” saucās tā vieta, ja?
   Sabīne: Jā, mēs abi ar riteņiem braucām. Mēs iepazināmies tinderī un Andis diezgan ātri mani uzaicināja uz pirmo randiņu. Viņš baigi ilgi nevilka lietas garumā. Pirmais randiņš mums bija 16.jūnijā.
   Andis: Es piebraucu un tu jau tur(pie pulvertorņa) stāvēji.
   Sabīne: Kas man bija mugurā?
   Andis: To gan es neatceros.
   Sabīne: Man bija zaļa jaciņa, ja es nemaldos.
   Andis: Es atceros, ka tu uzreiz teci, ka tev likās, ka es esmu īsāks.
   Sabīne: Jā, man bija riktīgi bail, kad es viņu tajā tinderī redzēju, ka viņš ir riktīgi īss. Un tad mēs tā kā samīļojāmies. Man liekas, ka mēs vēl uz tiem riteņiem abi stāvējām un tad bija tāds – ā, nav tik traki!(visi smejas)

-Kāds ir jūsu visspilgtāk atmiņā palikušais randiņš?

   Andis: Tas jau arī ir tas, man šķiet. Vei tev liekas, ka kāds cits?
   Sabīne: Zini, mēs sākumā diezgan regulāri tikāmies, līdz ar to, tā nebija tāda ilgā iešana uz randiņiem, divreiz nedēļā, vai kā. Man liekas, ka mēs jau diezgan ātri sagājām. Bet, ja no tiem, kas ir tā palicis atmiņa, tad tas ir tas pirmais uz “Kama”, uz kuru Andis teica, viņš vedot visas savas tinder meitenes.
   Andis: Es pie pulvertorņa ar visām satikos, lai nav ilgi jādomā kur tikties.
   Sabīne: Tajā pirmajā randiņā man nebija tā sajūta, ka – mmm, jā (par Andi) un tur (“Kamā”) bija tāds dīvāniņš…
   Andis: Jā, es tieši gribēju teikt
   Sabīne: Un es sēdēju vienā pusē
   Andis: Nu, tā sarāvusies un es tā brīvi sēdēju
   Sabīne: Jā, es diezgan sarāvusies biju, jo man viss bija tāds svešs, gan tā tēja, gan viss pārējais. Un tad no tās matē tējas vienā brīdī vajag uz tualeti(smejas). Man liekas, ka Andis jau saprata, ka es aizgāju uz tualeti.
   Andis: Es kā Mazais princis (grupa) teica – attīrīju viņas visas (tinder meitenes).
   Sabīne: Ā, un tad vienā brīdī Andis sāka par astroloģiju un numeroloģiju runāt un tajā brīdī man viņš palika interesants, jo līdz tam brīdim man nekas nešķita interesants.
   Andis: Vai arī vienkārši tā tēja iedarbojās.
   Sabīne: Nu, es nezinu, kas iedarbojās, bet, jā. Un tad bija tā, ka man bija palicis no viena cita džeka, ar ko es pirms tam nu…netikos, bet viņš bija man uz vārda dienu bija uzdāvinājis Martini Asti un es viņu turēju ledusskapī ar domu – īpašam mirklim. Un tad bija tāds – a man ledusskapī ir šampanietis – izdzersim?! Un tad mēs vēl aizbraucām uz Andrejostu ar riteņiem un pēc tam pie manis dzert šampanieti.

– Kad bija jūsu pirmais skūpsts?

   Sabīne: 17.jūnija vakarā. Un viņš ilgi nebija, ilgi nebija. Man vispār ilgu laiku bija tāds periods, kad bija kaut kādi puiši, kas mani nebučoja un es nesapratu – kāpēc neviens mani nebučo!? Un tad kaut kā bija, ka Andim 18.06 agri no rīta bija jālido uz Itāliju.
   Andis: Jā, ar vecākiem.
   Sabīne: Un viņš visu to nakti beigās teica – jābrauc, jābrauc, bet beigās viņam jau vecāki zvanīja un teica, ka viņi jau ir Rīgā. Man bija dzīvoklis pie Dailes teātra un tur bija tāds iekšpagalms, mēs tur uz trepītēm arī bijām. Tad, acīmredzot, bija silts. Un tajā iekšpagalmiņā tā mēs arī visu to nakti nogulējām. Vienā brīdī, man liekas, kaut ko runājāmies un tad Andis aizmiga un tad jau viņš krāca un man likās – nu, tik bēdīgi.
   Andis: Tā bija, ja?
   Sabīne: Jā. Un tad viņš viena brīdī mani nobučoja.
   Andis: Man jau vecāki zvanīja un prasīja, kur es esmu. Ka viņi brauc no Valmieras un savāks mani pa ceļam, laboratorijas ielā, un tad uz lidostu. Es paņēmu lielo badmintona somu līdzi uz Itāliju un pēdējā brīdī kaut kādas mantas sametu tur iekšā. It kā ir vasara, bet es kaut kādu ziemas jaku biju iemetis iekšā. Un es pēc tam tik skatos, ka ziemas jaku esmu paņēmis līdzi (smejas).

-Mīlas reibumā! Kad kur un kā pirmo reizi atzināties viens otram mīlestībā? Un kurš no jums to izdarīja pirmais?

   Andis: Nezinu.
   Sabīne: Es arī nezinu. Man liekas, tas viss kaut kā notika tik dabīgi…jo tas mūsu sākums vispār bija tāds, ka mēs iepazināmies tajā jūnija vidū un pašās augusta beigās Andis pārvācās uz Valmieru. Un tas sākums bija tāds, ka es ilgi domāju un mēģināju vairākas reizes Andim pateikt – klausies, nebūs. Ka šitā nav īstā sajūta. Mēs bijām Kalnciemā uz kaut kādu koncertu un es vēl mēģināju (pateikt), bet Andis nesaprata.
Tā kā, tā es baigi neatceros, bet es atceros to reizi, kad man bija tā sajūta, ka kaut kas notiek. Andis sēdēja pēc tās vasaras pēdējo reizi pie manis, virtuvē. Mēs ēdam brokastis un tad Andis, man šķiet, bija saskumis, ka viņam jāpārvācas uz to Valmieru un es kaut kā noķēru to sajūtu, ka viņš negrib braukt prom arī manis dēļ. Nezinu vai es pati tā izdomāju, vai kā citādāk, bet tā bija. Andis varētu pakomentēt šo.
   Andis: Kurā brīdī tas bija?
   Sabīne: Tās bija pēdējās augusta dienas, kad tu pārvācies uz Valmieru atpakaļ pie vecākiem.
   Andis: Es neatceros, točna.
   Sabīne: Vai mēs kaut kādas pankūkas neēdām..

-Bet vai tev bija tā sajūta, kā Sabīne saka, ka bija skumji, ka…

   Sabīne: Vai tev bija skumji, ka tev ir jāpārvācas atpakaļ pie mammas, vai skumji tāpēc, ka mūsu vasarā beidzās?
   Andis: Tāpēc, ka vasara beidzās, drīzāk.
   Sabīne: Tāpēc, ka vienkārši vasara beidzās vai, ka mūsu vasara beidzās?
   Andis: Tas jau ir tas pats.
   Sabīne: Nu nav. Tagad tu vienkārši mēģini izlīst cauri..
    Andis: Nu, nē, tāpēc, ka mūsējā vasara beidzās. Tad arī bija tā, jā.
   Sabīne: Kurā brīdī tev bija kaut kādas sajūtas?

-Jūs tagad vispār atbildat uz nākamo jautājumu – kad jūs sapratāt, ka tas viss ir nopietni?

   Andis: Tas likās nopietni, jo es turpināju komunicēt ar Sabīni.

-Bet, kāpēc tu turpināji kontaktu? Kas Sabīnē bija tāds, kas tevi pie viņas noturēja?

   Andis: Nu, dabīgi tas kaut kā sanāca, kā Sabīne saka, jo es arī neatceros, kad bija kaut kāda atzīšanās (mīlestībā). Tu (Sabīnei) arī neatceries, vai ne?
   Sabīne: Bet, kā tu zināji, ka es neesmu viena no tām kārtējām tinder meitenēm?
   Andis: Tāpēc, ka iepriekšējās reizēs es kaut kā pats jutu, ka nebūs, bet tad (ar Sabīni) tā nebija.
   Sabīne: Tātad, vienkārši tā vietā, lai būtu sajūta, ka ir īstā, bija tāds – Eu, bet šitā nav neīstā, ja?(Smejas)

-Kad un kur jūs sakāt dzīvot kopā?

   Andis: Kocēnos mums bija pirmais dzīvoklis
   Sabīne: Mēs sākumā dzīvojām pie Anda vecākiem, pie maniem vecākiem mana istabā, bet tā, pa īstam…

-Bet jūs jau visu laiku kā komplektā esat. Kaut kur, bet kopā.

   Sabīne: Jā, tā sajūta arī visu laiku ir, ka mēs visu laiku esam komplektā. Kā mēs sākām, rociņās sadevušies, tā mēs neesam atlaiduši viņas vaļā.

-Bet pirmā vieta, kuru jūs kopīgi īrējāt, bija Kocēnu dzīvoklis, ja?

   Sabīne: Jā.

-Kādi ir jūsu raksturīgākie sadzīves netikumi, ieradumi? Un ko pozitīvu otrā varat izcelt?

   Andis: Nu, Sabīne ir tāda ļoti kontrolējoša…bet rūpējās arī!

-Tad tā kontrolēšana tev mēdz traucēt, ja?

   Andis: Nē, nē kontrolēšana netraucē, drīzāk tā satrakšanās, kad nevajag satraukties.

-Ko tu Sabīnē izceltu vēl bez gādīguma?

   Andis: Viņai ļoti var uzticēties. Lai gan dažreiz viņa kaut ko samānās, tie nav tādi melnie meli. Un vēl, kad Sabīne par kaut ko sadusmojās, es to uztveru kā kaut ko, kas vienkārši tā notiek. Ka tas ir dabīgs process, kas atnāk un aiziet (dusmošanās). Un nav jēga abiem saiet ragos, jo tas neko neatrisinās. Nav jēga ugunij vēl eļļu pieliet.
   Sabīne: Paturpinot Anda teikto, tas īstenībā lielā mērā ir tas, kā man vienmēr ir bijis. Es atceros, ka ja uz mani kaut ko lamājās, tad vienmēr nāca vēl atvilnis un atvilnis, tu nomierinies un tad atkal sāk bubināt. Bet ar Andi ir tā, ka es pati ļoti labi pamanu, ka, visticamāk, tā būtu, bet tad Andis vairākas reizes tādos brīžos ir teicis – bet kāda jēga dusmoties?! Ko tas tagad dod? Tas, man liekas, ir baigi daudz mainījis manu izturēšanos, ka tu redzi, ka var būt (reaģēt) arī citādāk. Nav jābūt tā, ka visu laiku viens otram kaut ko zāģē. Es tāpat, man lielas, daudz Andim zāģēju, bet man liekas, ka viņš ir sapratis, ka es tāda esmu un, ja viņš reaģēs pretī, tad būs tie atviļņi. Bet viņš tā aptuveni – viņa te vienkārši kaut ko saka un tūlīt būs atkal 50 niķīšu nokrāsas, bet viss pēc tam būs atkal kārtībā. Tādā ziņā, tā viņa savaldība un miers, un pacietība ir tas, kas man ikdienā ļoti, ļoti palīdz un audzē arī manu pacietību.
Tā lieta, par ko es arī šodien sūdzējos ir tā viņa kosmiskā laika izjūta, kad ir tā sajūta, ka viņš nerēķinās ar laiku un tamlīdzīgi, jo “badmintons 1.vietā.”
Bet tas viņa milzīgais miers…un viņš nekad neies speciāli pēc “kašķa”. Un līdz ar to, to arī var redzēt, ka cilvēki līp pie viņa. Lai arī viņi tur varbūt domā, ka viņš ir kaut kāds kosmonauts, tas vienmēr ir nācis ar tādu labu noskaņu. Arī visi mani draugi vienmēr saka – tev tas Andis ir pilnīgs kosmonauts, bet viņš tik foršiņš un tik jauks! Viņš apbur tos cilvēkus un, manuprāt, tāpēc viņam tik labi iet savā darbā, kur viņš ir kopā ar jauniešiem, jo viņš nav tas tradicionālais “skaldi-valdi” pasniedzējs.
Un vēl, blakus viņam, man ir drošības sajūta, jo man šķiet, ka viņš nekad man neļaus izdarīt kaut ko muļķīgu. Viņam var uzticēties un visu stāstīt.
No sadzīviskām lietām, man patīk, ka viņš nomazgā traukus. Un, ja viņš kur ko pasaka, tad to arī izdarīs.
Tas gan nav labi manai figūrai, bet viņš vienmēr no veikala atved kārumiņus kaut kādus. Viņš vienmēr veikalā atrod visādas interesantas lietas.
Viņš varbūt nebūs tas, un man tas nedaudz pietrūkst, kas rakstīs mīļas zīmītes, teiks mīļvārdiņus vai nesīs mājās puķes.

-Kāda bija pirmā tikšanās ar vienam otra draugiem?

   Sabīne: Zini kā, manas tuvākās draudzenes zināja to mūsu sākumu, ka man paralēli bija vēl viens puisis…bet es atceros, ka viņas teica – O, tas smukais skeiterpuika? Mani draugi vairāk runāja par to, kāds Andis bija kosmonauts, bet vienmēr ar to pozitīvo. Man šķiet, ka jebkurš, kurš ir saticis Andi jūt, ka viņā ir kas īpašs. Viņš ir bišķiņ citplanētietis šajā pasaulē.
   Andis: Sabīnei kādreiz bija riži mati un, man šķiet, pirmais, kas viņu satika bija Gustavs Zālītis. Un tad viņš man prasīja – tu šodien pie Rio paliksi, vai paliksi te(kopmītnēs)? Pirms tam tur citas meitenes bija – nu tā. Tad viņš (Gustavs) man teica -viņa (Sabīne) tāda sakarīga vispār ir, vai ne?
Es vēl dažiem LSPA radīju Sabīnes Facebook profila bildes un Kodols man prasīja – ko viņa dara? Es atbildēju – dzied. Viņš – ā, dzied, nu tad jau viņa tāda normāla meitene.

-Kad pirmo reizi atrādījāt viens otru saviem vecākiem, kādas bija sajūtas?

   Andis: Mēs bijām sākumā pie Sabīnes vecākiem un tad kaut kad drīz arī pie maniem vecākiem. Es atceros, ka es biju nopircis alvejas sulu, jo es domāju – ko lai nopērk? Vajag varbūt vīnu vai ko tādu, bet vajag arī kaut ko bezalkoholisku. Tad ienācu iekšā (pie Sabīnes vecākiem). Satraukums it kā nebija.
   Sabīne: Es atceros, ka mammai bija kaut kāda šausmīga neizpratne par Andi. Viņai arī, man liekas, viņš likās kā kaut kāds kosmonauts. Viņš daudz ko neēd un kā tas ir, ne neēd?! Ko tad viņš – tikai picu un frī kartupeļus ēd?!
Es atceros pirmo reizi pie Anda vecākiem. Anda mamma, man šķiet, bija lasi pagatavojusi. Tur vēl bija Anda brālis tajā pirmajā reizē.

-Pastāstiet, kā notika bildinājums?

   Andis: Pie jūras. Es neatceros, cik sen pirms tam es biju nopircis gredzenu. Iespējams, kādu mēnesi atpakaļ . Bet viņa tādu gredzenu nebija vēlējusies. Viņa tā man arī pēc tam pateica, ka tādu nebūtu izvēlējusies.

-Kas tev lika izvēlēties tādu gredzenu?

   Andis: Man viņš patika. Man likās, ka viņš izskatīsies skaisti uz Sabīnes rokas.
Tad mēs braucām uz jūru. Sākumā apstājāmies kafejnīcā “Kļava”, Limbažos. Ieturējām maltīti. Es biju uzvilcis tādu kreklu, kurš, man likās, Sabīnei patīk, bet izrādījās, ka viņai tas krekls riktīgi nepatika.
   Sabīne: Tā bija mūsu 5 gadu jubileja. Un es biju cerējusi, ka Andis tiešām kaut ko izplānos vai kaut kā citādāk ieviesīs to daļu romantikas, uz ko parasti ceru un gaidu. Es atceros, ka mums (VPVĢ) tajā dienā bija uzņemšana jaunajām 10.klasēm. Un man tur bija jābūt. Un jā, un tad kaut kā viss bija tā, kā es biju pateikusi (Andim). Nebija nekādu pārsteigumu. Jo es Andim biju pateikusi – ja tu mani nebildināsi (līdz 5 gadu kopā būšanai)…jo man šķiet, es to kaut kur biju izlasījusi, ka tajā brīdī, kad tu ar kādu iepazīsties, tev ir jānosprauž termiņš. Ir – ir, nav -nav. Tad tu redzēsi. Nevis kaut ko velc garumā. Un tieši tā es arī domāju.
Pārsteigums varbūt bija beigās, par to, ka – ā, nav gluži tā, ka Andis tiešām ir līdz pēdējam novilcis un līdz pēdējam noignorējis. Bet visādi citādi pārsteigumu nebija.
   Andis: Nu, jā, tad mēs aizbraucām līdz jūrai, apsēdāmies, paņēmu gredzenu un prasīju – vai tu būsi man sieva?

-Meties uz ceļa?

   Andis: Nē, mēs abi divi bijām zemē jau.
   Sabīne: Viņš vienā brīdī sāka tā nervozi gramstīties gar somu un tad es sapratu, ka, nu jā, šis būs tas brīdis. Tā diena īstenībā bija riktīgi jauka, riktīgi silta. Atpakaļceļā, braucot mājās, bija bez lietus, bet pērkons apkārt ducināja.

-Kādas bija vecāku reakcijas, kad viņi uzzināja par bildinājumu?

   Andis: Vecākiem es teicu, mēs bijām pirtī. Brālis arī tur bija. Un mamma ar tēti teica tā – jā, nu tas gredzens, tas ir labi, bet mums ar tēti nemaz tāds gredzens nebija.

-Vai tu biji teicis saviem vecākiem, ka tu grasies bildināt Sabīni?

   Andis: Nē.
   Sabīne: Bet man liekas, mani vecāki zināja par tiem 5 gadiem. Un tad bija kaut kā tā, ka man tētis uzrakstīja – nu vai tad ir jau, vai kaut ko tamlīdzīgu un Andis par to sadusmojās bišķiņ.
   Andis: Es sadusmojos?
   Sabīne: Jā.
Bet es uzskatīju par loģisku soli, ka Andis izstāstītu saviem vecākiem, ka, redz viņš ir mani bildinājis un tā. Un es atceros sākumā to neērto sajūtu, kad es aizbraucu pie viņiem (Anda vecākiem) un man bija sajūta man ir jāslēpj tas gredzens, jo es taču neiešu un neteikšu – re, Andis mani bildināja!
   Andis: Es nedēļas laikā (kopš bildinājuma) izstāstīju. Nu, maksimums, divu nedēļu laikā.
Man saderināšanās gredzens neko nenozīmē, vispār. Un arī manā ģimenē.

-Kādas ir jūsu kopīgas vēlmes un nākotnes plāni?

   Andis: Es noteikti negribētu visu laiku dzīvot šajā (rūpniecības ielas) dzīvoklī.
   Sabīne: Jā, mēs noteikti gribētu privātmājā dzīvot. Par to mēs esam runājuši. Arī par to, ka mums būs suns.
   Andis: Berni. Sabīne jau domā, ka es negribu, bet tā nav, ka es negribu. Vienkārši, man šķiet, ka nebija tas īstais laiks līdz šim.
   Sabīne: No visa laika, kas ir bijis (attiecībās), es teiktu, ka šis ir tas īstākais laiks. Jo tad (agrāk) bija universitāte, tad mēs dzīvojam pie vecākiem..
   Andis: Jā, ja kaut kādā trešajā vai ceturtajā (kopā būšanas) gadā būtu bērni…
   Sabīne: Tad būtu bijis riktīgi, riktīgi grūti. Mēs būtu kaut kā pielāgojušies, bet būtu bijis grūti.
   Andis: Un tā dzīve arī būtu bijusi…nu nevis slikta, bet būtu tāda…
   Sabīne: Man nebūtu pabeigta izglītība…nu tā jocīgi vispār, kā būtu…es atceros, ka Andis sākumā teica, ka viņš grib 3 bērnus, es teicu, ka 2.
   Andis: Un tad mēs beigās vienojāmies par vienu (smejas).
   Sabīne: Mēs jau sākumā kaut kā par tiem bērniem runājām.
   Andis: Vēl uz Indonēziju aizbraukt gribētos.
   Sabīne: Jā, ceļošana arī ir tā lieta, kas mums patīk. Lai arī pa (attiecību) vidu mums ir bijusi maz nauda, mēs vienmēr kaut kā esam atraduši veidu(lai ceļotu)…
   Andis: Un sportot vajadzētu sākt abiem diviem.
   Sabīne: Pag, tu tagad savus plānus stāsti (smejas).

-Kādi ir jūsu svētdienu rītu/brīvdienu paradumi?

   Andis: Uz treniņu iet, uz zāli. Un tad gaidīt, ka Sabīne raksta – Eu, kur esi? Cikos būsi mājās?
   Sabīne: Tas, visdrīzāk, arī ir tas, kas raksturo mūsu brīvdienu rītus. Vai nu mēs ļoti ilgi guļam bieži vien, vai Andis mostas agri un iet uz zāli un ļoti vēlu nāk mājās, un saka – es jau nemaz tik ilgi nebiju nekur. Bet citreiz ir tā, ka viņš mājās izvelk lielo trenažieri un kaut ko dara. Bet tas, kas varētu būt visforšākais, droši vien ir tas, ka no tā laika, kad es strādāju Rocket Bean, tajās kafijas vietiņās, mums mājās ir chemex kafija, ko Andis vai es uztaisu, vēl uzcepam plānās pankūkas, jo citu veidu pankūkas Andis neēd. Bet tā mēs parasti cenšamies arī izbraukt kaut kur ārpus mājas, kaut ko apskatīt. Tie ir tie ideālie varianti. Jo patiesībā, man tikai samērā nesen ir brīvas sestdienas un tagad tas Covid laiks vēl. Bet jāsaka, ja (par covid laiku) teica, ka cik tur pāri nevar izturēt (kopā būšanu), tad es biju tik priecīgi, ka varam pavadīt laiku kopā ar Andi un viņam nav sacensības un jābrauc kaut kur uz kaut kādām citām valstīm. Mēs dzīvojām normālu cilvēku dzīvi, jo mums beidzot nebija drausmīgi sačakarētais režīms. Mēs gājām pastaigāties un izbraucām ar riteņiem. Nu tāda normālu cilvēku dzīve.
   Andis: Es pat neatceros tā, īstenībā, baigi.
   Sabīne: Man šķiet, ka mēs kā tāds vecs, precēts pāris atbildam uz jautājumiem. Nekādas romantikas vispār nav. Laikam vīns bija jāiedzer. (Smejas)

-Nākamais jautājums ir par vaļaspriekiem. Varbūt ir kaut kas ārpus tā, ko mēs jau zinām (Sabīnei dziedāšana un Andim badmintons), ko jums patīk darīt?

   Sabīne: Man kopumā ļoti patīk visādas radošās lietas. Tie ir mani vaļasprieki. Smuki rakstīt vai kaut ko zīmēt, protams, mūzika un man ļoti patīk gatavot ēst un cept visādas kūkas.
   Andis: Tad, kad bija covid laiks, tad man arī patika gatavot
   Sabīne: Īstenībā, jā. Viņš viskaut kādas veselīgas receptes meklēja instagramā.
   Andis: Ik pa laikam ir kaut kādas lietas, ar ko es aizraujos. Es pēkšņi izdomāju, ka es kaut kādas grāmatas lasīšu.
   Sabīne: Vai piemēram, man citreiz palīdz tas, ka viņš izdomā, ka viņš no rītiem visu laiku ēdīs auzu pārslu putru. Man vispār ļoti palīdz tas, ja Andis ievieš tādus konstantus paradumus, jo tas ir tas, ko Andis manā dzīvē kaut kā izjauca. Tādas stingras robežas.
Vēl viens no maniem hobijiem ir veidot mājīgumu visur, kur es esmu. Ka man līdzi nāk mājīguma sajūta. Es redzu, ka arī Andim tas ir svarīgi. Viņam gan ir tāda ļoti interesanta gaume, kur viņš varētu salikt kaut ko no visiem stiliem kopā, kas vispār it kā neiet kopā. Tāpēc brīžiem ir grūti. Bet tad, kad tu viņam mēģini pamatot, ka tas neies kopā, tad viņš tā – nu labi!

-Kāda ir jūsu mīļākā no otra saņemtā dāvana?

   Sabīne: Nu, vispār, ir tā, ka es Andim pasaku, ko man gribētos, lai uzdāvina, lai viņš nenošauj greizi, bet tad viņš man to nekad neuzdāvina, jo viņš saka, ka nebūs interesanti, ka es jau zinu (ko dāvinās). Un tad viņš ļoti bieži mēdz pilnīgi kaut kādas nevajadzīgas lietas uzdāvināt.
   Andis: Piemēram, sejas saunu no Lidl.
   Sabīne: Bet laikam tāda mīļākā dāvana…ā, īstenībā, pašā, pašā sākumā viņš bija nedaudz romantisks, jo viņš zināja, ka man ļoti patīk rudzu puķes un tad bija kaut kāds jūlijs, kad rudzu puķes vairs nebija un viņš bija nopircis puķi un pielicis klāt (zīmīti), ka tā ir Āfrikas rudzu puķe. Un tas bija riktīgi, riktīgi mīlīgi. Man šķiet, ka viņš sākumā man visādas dāvanas dāvināja un tad es arī sapratu, ka dāvanas ir viņa mīlestības valoda. Viena no pirmajām lietām, ko viņš man uzdāvināja, bija modinātājpulkstenis, kas ir uz ratiņiem. Tu viņu noliec uz grīdas un viņš sāk bēgt projām, un tev viņam ir jālec pakaļ. Tā bija pati pirmā dāvana, ko es vispār atceros. Bet mīļākā, mīļākā dāvana ir zvanga. Jo es vispār negaidīju kaut ko tādu no viņa.
   Andis: Vai tad?
   Sabīne: Es tiešām negaidīju, ka tu kaut ko tādu uzdāvināsi. Es vairākas reizes biju teikusi, ka es gribētu zvangu un esmu skatījusies aliexpress un viskaut kur, bet es viņu tā arī nepasūtīju. Arī tas, ka es noteikti būtu nožēlojusi (naudu) un pasūtījusi zvangu aliexpress, bet Andis speciāli brauca uz kaut kurieni un viņa ir tik smuka un kvalitatīva.
   Andis: Sabīne vēl joprojām riktīgi pārdzīvo par vienu cepuri. Viņa man uzdāvināja cepuri un tā cepure bija pr mazu.
   Sabīne: Jā, un man vēl bija riktīgi maz naudas un es jau tā riktīgi pārtērēju pāri savām robežām un es viņam teicu – ja tev neder, aiznesīsim atpakaļ un samainīsim. Un viņš vispār nenēsāja to cepuri. Kaut kādas 2 reizes varbūt uzvilka.
Man vienmēr ir ļoti grūti kaut ko Andim uzdāvināt.
   Andis: Man patika pēdējā davana, ko tu man biji uzdāvinājusi, tā masāža.

 

   Intervija jau bija noslēgusies, jo uz pēdējo jautājumu par to, kā uzlabosiet demogrāfisko situāciju Latvijā, jūs jau intervijas laikā atbildējāt. 🙂 Bet mēs vēl turpinājām pafilozofēt un Sabīne izteica kādu ļoti zīmīgu un skaistu frāzi.

 

   Sabīne: Man jāsaka, ka tādā, sadzīviskā līmenī, ir ļoti viegli. Mums tā saikne ir tāda, ko citi nemaz nesaprot. Viņu nevar ar vārdiem izskaidrot. Un kas bija tā ļoti jocīgi, es Domenē (Doma skolā) biju uzrakstījusi tādu kā epifāniju un tagad, kad to pārlasu, es saprotu, ka jā, tur nav stāsts par to, ka mēs tagad domāsim par 3 bērniem, suņiem un kaķiem, par dobīti pie mājas vai ko citu, bet tas ir tāds cits līmenis, cits dziļums. Protams, arī šajā līmenī ir tās sadzīviskās lietas, bet tikai tāpēc, ka ir tas dziļums, tās nešķiet tik svarīgas. Es nezinu vai Andis saprot, par ko ir runa..
   Andis: Nē, es domāju, kam tu rakstīji to epifāniju?
   Sabīne: Nevienam, es viņu rakstīju gaisam.

-Kosmosam!

   Sabīne: Jā, es to rakstīju kosmosam!

Ar šo noslēdzās jūsu intervija. Ceram, ka jums bija interesanti to lasīt. 🙂

 

Mīlam,
Pūcīši ❤
17.06.2023