-Pastāstiet, kāds Andis bija bērnībā? Kādi bija viņa pirmie vārdi, darbības?
Mamma Vera: A-ha! Pirmais vārdiņš bija “mamama”, tātad, es sapratu, ka viņš mani mīl vairāk, nekā to tēti, kurš visu laiku tik pa darbu, tik pa darbu. Man bija liels prieks. Pēc nedēļas jau viņš teica – “tetete.”. Es nodomāju – nu tad vēl labāk, abus divus mīl(smejas).
Par viņa darbībām…ko viņš darīja (domā)…mums bija tāds sienāzis, ne sienāzis ar tādiem striķiem un tu (norāda uz Anda tēti) visu laiku ar viņu runāji (it kā caur rotaļlietu ar Andi) un viņu tā kustināji, kad atnāci no darba, bet kas tas tāds bija…
Tētis Viktors: Strauss.
Mamma Vera: Strauss! Un tā mēs viņam mācījām runāt. “La”, “lu”, “roka”, “kāja”, “lampa” un tā tālāk. Mīļais strausiņš!
-Kāds bija Anda spilgtākais nedarbs?
Mamma Vera: Viņš vispār nedarbus nedarīja. Arī tagad vēl nedara. Es visu viņam atļāvu. Pilnīgi visu. Mēs aizgājām uz vienu tādu ballīti pēc Jāņiem vai Jāņu vakarā. Apmetāmies pie Gaujas, saklājām galdu un viņam (Andim) patika lietussargu spārdīt. Es atļāvu. Es tā noliku to lietussardziņu (vertikāli) un viņš ar kāju spārdīja un visi apkārt brīnījās, saka – ko tu dari? Es saku – nu lai sper, nu! Būs futbolists varbūt. Bet viņš jau bija tāds paliels. Kādi 2 gadiņu, varbūt. Un sita, un sita ar kāju. Tā saspārdīja to lietussargu un tad bija priecīgs. Un es viņam ļāvu, tiešām ļāvu, tos nedarbus darīt. Ja viņam vēl kaut kas ienāca prātā, ja viņš gribēja kaut ko noknibināt, kādu miziņu vai kaut ko, es atļāvu – plēs, rauj!
-Tāpēc jau varbūt viņš nedarīja blēņas, jo nebija interesanti, viss bija atļauts.
Mamma Vera: Jā, varbūt! Viņš nebija neko tādu izdarījis, ka man būtu dusmas uz viņu. Neko! Viss bija atļauts – dari, ko gribi!
-Kāds Andis bija pusaudžu gados?
Mamma Vera: Venmēr izmācījās, man nekad nebija jācīnās. Mājās viņam patika…kas bija šitās spēlītes kaut kādas dzeltenās, kasetītēs…kaut kādas, tādas…
-Videospēles
Mamma Vera: Jā, videospēles. Bet tad viņas bija kaut kādas baigi jocīgās. Spēlējās ar tādām, visādām. Ko viņš vēl darīja…stienīši un šūpoles mums bija istabā. Viņam ļoti patika šūpoties, domājām, būs kosmonauts, nekā – sportists (smejas).
-Kā jūs tikāt iepazīstināti ar Sabīni?
Mamma Vera: Atnāca (Andis) ar Sabīnīti, tā bija ziema. Ziemassvētkos. Apsēdās abi uz dīvāna, rociņās abi sadevušies it kā…bet it kā nē (smejas). Nevarēja saprast. Viņa bija tāda smalciņa un es atceros, viņai bija tāds dekoltē(smejas)…jo man tak ir jānopēta sava nākamā vedekliņa. Un viņai bija tādi oranžīgi, rozīgi mati. Un tad es viņu visu tā nopētīju, tā – no augšas, līdz lejai. Un es nodomāju – derēs!
-Vai jums tika paziņots, par nodomu precēties?
Mamma Vera: Nē, es vienīgais domāju – kāpēc viņi tik ilgi velk gumiju?! Novilka, man liekas, 7 gadus. Un tad es domāju – kāpēc viņi tā velk? Vai kādam kāda vaina?! Un, kad es sāku domāt, vai kāda vaina kuram un kāda, tad uzreiz -hop!- saņemu vēstulīti, attaisu vaļā – O, ir! Precas! Viss kārtībā.
-Bet vai Andis bija teicis, ka grasās bildināt Sabīni?
Mamma Vera: Jā! Parādīja gredzenu un stāstīja kur un kā. Ka kaut kur kāpa un līda…
-Kāds būtu jūsu vēlējums un ieteikumi jaunajam pārim?
Mamma Vera: O, tikai viens – lai dzīvo laimīgi. Neko citu. Bērni, vienalga, viens vai desmit. Puikas vai meitenes – vienalga. Kur brauc, ko ēd, kādas dziesmas dzied, kādas filmas skatās – pilnīgi vienalga. Galvenais, esiet, mincīši mīļie, laimīgi!