-Pastāstiet, kāda Sabīne bija bērnībā? Kādi bija viņas pirmie vārdi, darbības?
Tētis Andis: Sabīne nosauca kombaini par kombinezonu.
Mamma Zita: Sienāzis bija āzis.
Tētis Andis: Sabīnei patika mazgāties un vienlaicīgi dziedāt. Viņas dziedāt prasmi sākumā, manuprāt, izprata mana kolēģe Nellija, kas pirmā pateica, ka viņai jāiet uz “Pekšņiem” (radošā studija) darboties.
Mamma Zita: Tie “Pekšņi” jau uzradās Valmierā tajā laikā un tad bērnudārzi tos labākos sūtīja.
Tētis Andis: Bet tā, pavisam mazotni… Mēs bijām paši jauni, traki un mums ir mazāk šo(atmiņu)…
Mamma Zita: Man pat sajuka ar Elīzu, es sāku runāt, beigās viņa (Sabīne) man saka, tu man par Elīzu stāsti.
Tētis Andis: Sabīne bija patstāvīga, tas bija pats būtiskākākais un tas ir tas, ko es cenšos mācīt Elīzai.
Agrāk bija veikaliņš, kas nu jau ir ciet – “Dālderi” – un tur bija tāda feina pārdevēja Mārīte. Tajā laikā veikalā bija akcija, ka zem Coca-Cola korķīšiem bija kaut kādi simboli, kurus samainot varēja dabūt jaunu Coca-cola 0.5l pudeli. Mums tās attiecības bija tik foršas (ar pārdevēju) un viņai tie bērni tā patika, ka tad, kad Sabīne gāja uz veikalu, viņa atpakaļ nāca ar 5, 6 kolas pudelēm mājās (smejas).
Mamma Zita: Es šito variantu pat neatceros.
Tētis Andis: Un bija vēl viens atgadījums – Sabīne vienmēr tika veiksmīgi vaļā no tukšajām pudelēm, kuras aiznesa uz veikalu un tad, kad mēs (ar draugiem) malkojām alu, viņa burtiski stāvēja ar to pudeli klāt un lejā mums glāzēs, lai viņai to tukšo pudeļu ir vairāk.
Un vēl viens stāsts – Ģirts, viņas krusttēvs, kurš piemin to katru reizi, kad izdzēris vairāk par vienu kokčiku.
Tad, kad Zitai bija veikals, kur tagad ir Lidl stāvlaukums, tur blakus bija veikals “Rīts”. Mēs tu braucām sapirkt pārtiku. Mēs ar Sabīni kaut kāda brīdī tur iegājām. Tur stāvēja tikko atvesta maize un tad maize nabija ietīta plēvēs un varēja just, kā tā feini smaržo. Un Sabīne pa visu veikalu pilnā balsī iesaucās – MAIZĪTE! (Visi smejas)
Mamma Zita: Jā, un cilvēki skatās un domā, ka tas bērns nav dabūjis ēst pusgadu.
Tētis Andis: Tās bija tādas neviltotas emocijas, ka tā maizīte tā feini, garšīgi smaržo.
Mamma Zita: Sabīne bija vienmēr godīga, prātīga klasē – labiniece un tā tālāk, bet atceries(uz Andi) tajā vienā reizē…
Tētis Andis: Jā, jā, jā.
Mamma Zita:…tajā vecāku sapulcē to stāstu…
Tētis Andis: Nē, nē, nē, nē jau par klases vecāku sapulci. Pirmās viņas nopietnās problēmas un ziepes, kas bija, tas jau bija, nu nezinu, kādā 7.klasē. Tā kā tagad Elīza…Vai varbūt pat 8.klasē.
Mamma Zita: Man liekas, ka tik ātrāk vai nebija
Tētis Andis: Varbūt ātrāk, neatceros īsti kādā vecumā. Bet tur bija stāsts par to – es tajā laikā pīpēju un Sabīne visu laiku mani “ēda”- tak beidz pīpēt, fuj, kā smird utt., utjp., un “ēda” mani kā nelaime. Kā es mašīnā kaut kur braucu, tā viņa – beidz pīpēt, smird un tamlīdzīgi. Otrā daļa pirmsstāstam – mēs jau ar tad (kad Sabīne bija maza) nekādi baigi vecie nebijām un arī tagad jau neesam veci, manuprāt. Tajā laikā sāka parādīties Cēsu alum kokteilīši “Džons” un tas “Džons” bija vairākās krāsās. Stāsts tāds, ka Sabīnei bija klases vakars Ķelderlejās pie viena (klasesbiedra) vecāku mājā, kur bija tāda pirtiņa un tur visi tusējās. Viena daļa no kompānijas atdalījās un aizskrēja gar Gauju, un notusējās. Tur bija pīpēts, tur bija dzerts utt. Es jau neko nezināju, ka tur kaut kas tāds ir bijis. Atnāk Sabīne mājās un prasa – tēt, vai tev kāds ir zvanījis? Atbildu – nē. Sabīne – es neko nedarīju, viņi visi par mani melo. Es neko tādu nedarīju. Es saku – paga, paga, par ko iet runa tagad? Ko tu nedarīji? Viņa – es nepīpēju, es nedzēru. (Visi smejas) Es saku – nu, pagaidi, nu ko tu nedzēri? Sabīne – nu tur klasesbiedram bija “Džonītis”. Un kas tur vēl ne. Un klasesbiedrene esot stāvējusi blakus un pīpējusi. Un es saku – un tu nemaz nepaprovēji? Viņa – nu bišķiņ.
Mamma Zita: Nu mēs jau mājā viņai devām pagaršot(alkoholu).
Tētis Andis: Es viņai prasu – un kāpēc tad tu dzēri? Sabīne – jo jūs man nebijāt tādu devuši (tādas garšas). Es viņai – un tad tu ar nemaz nepaprovēji arī kā tā cigarete garšo? Sabīne – nu bišķiņ. Es saku – nu patiesībā, es galīgi neesmu nikns, par to, ka tu esi pagaršojusi to kokču, jo to es skaidri apzinos, ka mēs tik tiešām to garšu neiedevām tev pagaršot, bet esmu kapitāli nikns, ka tu pīpēji. Un ne jau par faktu, ka tu pīpēji, bet tāpēc, ka dienu iepriekš tu man mašīnā vēl lamāji, ka es pīpēju un, ka tas viss nenormāli smird un tagad pati smirdinies. Nu kaut kā tā tas viss beidzās. Nebija nekādi baigie pārmetumi, bet bija stāsts par to, ka atskrēja mājās un saka – es neko nedarīju, es nekur neesmu vainīga.
Es Elīzai saku – ja gribi pīpēt, pīpē īstu cigareti. Ja es pieķeršu tevi pīpējot “flomasterus”, tad es reāli nopēršu. Un viņas abas (Sabīne un Elīza) zina, ka tad, kad es palieku nikns, tad es palieku nikns pa īstam. Ka mani kaitināt nedrīkst.
Mamma Zita: Viņām bail tad ir, jā.
Tētis Andis: Tāpēc es saku, ja gribi pīpēt, pīpē īstu cigareti. Vajag paprovēt, es piekrītu. Tas gan nekas labs nav. Arī Sabīne pīpēja mācoties Domenē (Doma skolā)
Mamma Zita: Es domāju, ka viņa tur viskaut ko dabūja pamēģināt ļoti ātri, ko mēs nezinām.
Tētis Andis: Viņai cigarešu paciņas no kabatām ārā krita. Es nezinu, varbūt viņai liekas, ka neviens nav redzējis.
Es pirmo reizi zālīti pīpēju ar Sabīni, kad viņa mācījās Domenē.
Mamma Zita: Un abi divi pēc tam smējās kā nenormāli. Es arī smējos, kā viņi tur smējās.
Tētis Andis: Viņa jau bija pilngadīga tad, viņai bija 18.
-Patiesībā, nākamais jautājums ir par lielāko nedarbu. Bet vai tas bija lielākais nedarbs?
Tētis Andis: Nē, nu nedarbi baigi jau nav bijuši viņai
-Vai arī mācēja labi noslēpt.
Tētis Andis: Varbūt mācēja labi noslēpt.
Viņas ar Zani Zālīti abas brauca ar velosipēdiem un kā brauca pāri estakādei vāverlaukumā, tā no tās nobraucot krita un izsita 2 priekšējos zobus, vajadzēja vest uz slimnīcu.
Mamma Zita : Bet viņai vispār tā epopeja…atceries (Andim), ka viņa toreiz no mašīnas divreiz krita un smadzeņu trīci dabūja un degunu pārsita. Vienkārši kāpjot ārā.
Tētis Andis: Mums savulaik pirmās 3 mašīnas, kas bija, bija Opel Kadett, divdurvnieces. Un viņai, kā bērnam mūžīgi bija jāsēž aizmugurē un kā viņa kāpa, tā kaut kur tā kāja aizķērās un viņa jau rokas priekšā pielikt nevarēja un kā krita, tā uz deguna. (Visi smejas)
Mamma Zita: Jā, jā, vienreiz viņa degunu pārsita un vienreiz pat smadzeņu trīci dabūja. Pat divreiz, man šķiet.
-Viņa tieši kaut kad stāstīja, ka viņai nav refleksa, krītot likt rokas priekšā.
Tētis Andis: Jā, un ar degunu pa betonu
Mamma Zita: Viņai pat tas deguns ir lauzts bijis.
Tētis Andis: Tāpēc viņai tās iesnu problēmas un kas tur vēl ar elpošanu.
-Kā jūs tikāt iepazīstināti ar Andi? Un kāds bija jūsu pirmais iespaids par viņu?
Tētis Andis: Baigais švītiņš.
Mamma Zita: Man likās tāds puikiņš nenopietns.
Tētis Andis: Nē, nu viņš bija tāds – katra zeķe savādākā krāsā, izspūris ar to keponu un tā tālāk. Tajā brīdī nesapratu, ka viņam tās vēnu problēmas. Izskatījās pēc baigā špoka (smejas). Nezinu vai var teikt vārdu “špoks”, bet nu, izskatījās pēc baigā Janča.
Mamma Zita: Viņa jau jo sākuma nemaz nestāstīja, nerādīja. Viņa tik vienreiz atbrauc ar kaut kādu mašīnu. Pēc tam saka – tu neej, neskaties. Es saku – kas tevi atveda? Viņa – nu neskaties, vai tev viss jāredz?! Nē, nu viņai tāpat jau kaut kādi džeki bija. Tad, kad Rīgā dzīvojām, tad viņa bija atbraukusi vienreiz ar vienu, otrreiz ar otru un tad es prasu – kāda problēma(viņiem)? Sabīne – ai, viens tur dzēra, man nepatika, ka viņš iedzer un kāds tur paliek. Un tur vēl kaut kāds bija, es neatceros, kas tāds. Bet tad, kad viņai bija 15 gadi, viņai bija tāds nopietns draugs, tāds Ģirts viņai bija. Ģirtiņš. Bet viņš bija par viņu krietni vecāks. Viņam bija 21.
Tētis Andis: Pag, tu teici viņam bija 21? Vai tad ne 19?
Mamma Zita: Nē, 21.
Tētis Andis: Vai tad tik vecs bija?
Mamma Zita: Jā. Bet es sapratu, ka viņš bija baigi greizsirdīgais un viņš baigi kontrolēja viņu. Un tad viņa aizgāja uz to Rīgu un tad…
Tētis Andis: Nē, nu attālums izšķir cilvēkus, tas ir viennozīmīgi. Tur nav divu domu.
-Bet kā tad jūs tikāt iepazīstināti ar Andi? Kad bija tā diena, kad jūs iepazīstināja?
Mamma Zita: Es pat neatceros
Māsa Elīza: Jūs neatceraties?! Tas bija vakars, Andim beidzās treniņš un es atceros vēl tikko bija sācies “Saimnieks meklē sievu” jaunā sezona. Bija kaut kur pēc 21:00 vakarā un es sēdēju un skatījos to “Saimnieks meklē sievu” un es jau Andi zināju, kas tad man bija par problēmu, bet jūs abi divi (uz Zitu un Andi) stresojāt visu laiku. Mamma tur katru brīdi pietīrīja kaut ko un tur sveci kaut kādu dedzināja un tā tālāk.
Tētis Andis: Vot, es šitādu pasākumu neatceros.
Māsa Elīza: Un tad pirmais jautājums, ko tētis viņam pajautāja bija – vai tu māki špaktelēt?
Mamma Zita: Ā, jā! Vai viņš kaut ko māk remontēt un kaut ko darīt.
Tētis Andis: Jā, un viņš teica, ka viņš to visu youtube esot iemācījies vai skatījies.
-Vai jums tika paziņots par nodomu precēties?
Tētis Andis: Ak dievs, ja jūs zinātu, cik reizes viņi tika mocīti ar jautājumu, kad viņi to izdarīs. Pēc manas dzīves uztveres jāprecas ir agrāk par 5 gadiem. Bet tā ir mana dzīves uztvere…
Mamma Zita: Tagad visi vēlu precas. Tagad visi vairāk domā par to, ka iekārtot savas dzīves.
Tētis Andis: Agrāk bija tā – sakārtosim attiecības un pēc tam izdomāsim, kā dzīvosim. Tagad ir – sākumā sakārtosim, kā dzīvosim un tad, varbūt, ja sanāks laika, apprecēsies.
Mamma Zita: Es atceros, ka tad kad es ar Andi iepazinos, tad Andim māsa skaitīja, viņa ir veca mamma. Viņai bija 23 gadi.
Tētis Andis: Zita bija jauna mamma. 17 gadīga.
Mamma Zita: Elīza visu laiku skaita, ka gribot brālīti vai māsiņu, bet Sabīne jau nemaz nebija tik priecīga, kad uzzināja, ka viņai būs māsiņa vai brālītis. Viņa nemaz negribēja.
Tētis Andis: Viņa jau bija atradusi no domas. Viņa jau gribēja, bet viņa bija atradusi no domas.
Mamma Zita: Bet viņa jau nekad neprasīja. Elīza jau visu laiku prasīja, ka viņai vajag mazu māsiņu vai brālīti un es teicu – nu nebūs, aizmirsti.
Tētis Andis: Pag, kāda bija tēma?
-Jautāju, vai jums tika paziņots par domu precēties.
Mamma Zita: Viņiem bija tas teksts – kaut kad pavasarī.
-Pēdējais – jūsu vēlējumi un ieteikumi jaunajam pārim.
Māsa Elīza: Ātrāk bērnus (visi smejas)
Tētis Andis: Turpināt dzīvot tajā pašā harmonijā, kādā viņi ir dzīvojuši. Jo patiesībā, viņi viens otru ļoti labi papildina. Viens ir tāds straujš, otrs – prātīgs, nosvērts un to straujo pieliek pie vietas
Mamma Zita: Kad tā runā, man ļoti atgādina Anda vecākus. Sabīne ir tāda ļoti aktīva un Andis ir tāds kā viņa tēvs (mierīgs). Viņi arī pēc skata ir ļoti līdzīgi. Andis arī ir sameklējis tādu aktīvāku, kaut gan, nu cik aktīvāku? Viņš jau sporto, viņš ir fiziski aktīvāks. Sabīne atkal ir ekspresīvāka.
Tētis Andis: Te ir stāsts par to, ka nevar cilvēki abi būt ar pilnīgi vienādām interesēm utt. Kaut kam ir jābūt atšķirīgam.
Mamma Zita: Es varu teikt to, ka es Facebook 2 reizes mēnesī klausos lekcijas par horoskopu zīmēm un tai sievietei (kas vada lekcijas) ir leģendas par katru no horoskopu zīmēm. Un vēža(Zita horoskopa zīme) leģendas ir tādas, ka vēžiem dzimst vai nu ļoti talantīgi bērni, vai bērni, par kuriem ļoti jārūpējas. Tomēr ir kaut kāda taisnība tajā visā. Arī pēc datumiem, kādā viņa (Sabīne) ir dzimusi un pēc skaitļiem rēķināja, ka viņai sanāk visi vieninieki un viņai baigi labi viss dzīvē ies.